Piezīme #005: par to simts…

Latvijai drīz simts gadu. Jautāju savai piecgadīgajai meitai – tas ir daudz vai maz? Viņa sakot, ka daudz. Saku, jā – sevišķi daudz liekas, ka vārdu simts aizstāj, nevis kā ar simtgadi, bet kā veselu gadsimtu. Teikt, ka nevis simt gadu, bet viens gadsimts. Iespaidīgāk ir, vai, ne?

Sigulda. Pt. 3

Īsumā. Vēl par 15. oktobra iespaidiem un piedzīvoto.

Par redzēto te zemāk listē.

Baltais flīģelis
Iekšā gan nebijām, taču Gaujas senleja no otras puses apskatīta.
Bobsleja un kamaniņu trase
Ārpuse apstaigāta, līdz kasēm iegājām, beigās nospriedām, ka tālāk nedosimies. Apskatījām foto izstādi un devāmies atpakaļ Siguldas centra virzienā.
Zaļumnieku piestātne
Meklējām kur paēst. Lēti priekš iebraucējiem nav, atstājām aptuveni €20, taču vieta it kā laba, sevišķi saulainās dienās, āra terasē pasēdēt.
Pilsētas laukums un slēpotāju trase
Bijām arī te. Pa ceļam gar kādreizējo veco poliklīniku, tad gar tagadējo, kur gājēju ceļš ved, aizgājām līdz Siguldas slēpošanas trasei, kur paveras pasakains skats uz visu Gaujas senleju. Paskatījāmies rodeļus, meita gan braukt negribēja, vienīgi tur tāda kā bērnu auto skoliņa – iemet €1 un uz 4 minūtēm bērns var pabraukāties ar elektro auto. Vismaz pirmo reizi saprata, kas tas tāds par brīnumu ir – stūrēt ar īstu auto.
Serpentīna ceļš
Tā teikt – jautrākā daļa. Uzreiz brīdinu – pirmo reizi devāmies pa patiešām stāvu nogāzi lejup, kur pat bērnu ratus dabūju turēt uz pakaļējā rata, lai normāli varētu nobraukt ar tiem lejup. Visai interesanta un sportiska nodarbe.

Piezīme sev, kā arī pārējiem: nākamreiz labākus apavus līdzi jāpaņem. Tā kā nesen bija lietus nolijis, vietām bruģis bija slapjš, līdz ar to mazliet slidens. Ieplānosim arī mēģinājumu augšup doties pa šo pašu ceļu.

Gaujas tilts un Gūtmaņa ala
Nobeigumam – sekoja ceļš vēl pāri nu jau skaistajam, ar Latvijas karogiem izrotātajam, slavenajam Gaujas tiltam, kur vēl, kamēr saule nedaudz pār koku galotnēm turējās, līdz Gūtmaņa alai. Meitai parādīt gribējās. Pa ceļam arī pie mazā Gūtmaņa pabijām.

Nu, visā visumā gāja raibi, taču labi.

Autora pēcvārds. Gribēju jau par šo labu laiku atpakaļ uzrakstīt, taču kaut kā manis rakstītais kaut kur nobruka, gribēju pārrakstīt, tad atkal darbi, darbi, galīgi laika nesanāca, bet, nu, labāk vēlāk, nekā nekad. Kaut kad taču bija jāsaņemas 🙂

Pirmā reize

Tā pirmā reize. Kas tikai dzīvē nav bijis – pirmā dārziņa diena, pirmā skolas diena, tad jau pirmā lielās dzīves diena, kam atkal seko pirmais skūpsts, pirmie randiņi… nu, lūk, tā varētu te turpināt un turpināt, taču ne jau par to te būs šis stāsts. 

Šodien savu (jau piecgadīgo) meitu pirmo reizi uz baseinu peldēt vedu. It kā ar gariem zobiem, bailīgi, gar malām turēdamās, taču nodarbības beigās teica, ka patikās.

Atcerējos savus skolas gadus, kad vēl, mācoties Siguldā, braucām uz Krimuldas lielo peldbaseinu peldēt. Tas vēl tajos laikos, kad nebija tādu mazo baseinu – bija pa stāvām trepēm jālien bezmaz vai dziļā baseinā un jāmēģina peldēt kā, nu, prot – vari zemi aizsniegt, vai nē. Tagad viss ir savādāk – viss pieejams gan bērniem, gan, bezmaz vai, invalīdiem ar kustību traucējumiem.

Bik pārdomas, tā teikt. Pozitīvā nozīmē, protams.

Press House, documentary installation on 3 screens

My interest about Press House was born in 2009 when I was doing light
installation project for light festival Staro Riga. Using 176
spotlights and custom made light score I lit the dark and abandoned
building, which was built during Soviet time as a “source of light”
(watch the video: 
youtube.com/watch?v=1g9YWCOpZ7s).
Recently video footage from event was used for a music video to
accompany music of Gas of Latvia group which was composed as score for
project.

©