Mieram tuvu

Mieram Tuvu
Priestera komentārs
Dārgie Mieram tuvu lasītāji, šodien ir Lieldienu laikposma ceturtā svētdiena, un kā ik gadu šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums tiek ņemts no Jāņa evaņģēlija 10. nodaļas, kurā Kristus sevi sauc par Labo Ganu un skaidro, kas ir Viņa avis. Šodien Evaņģēlija uzklausīšanai mūs sagatavo fragments no Jaunās Derības pēdējās – protams, vienīgi pēc skaita, bet nebūt ne savā nozīmīgumā – grāmatas, proti, no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Apustuļa Jāņa sarakstītā Atklāsmes grāmata kļūst par pirmo atslēgu, kas mums atver Evaņģēlija nozīmi.

Kaut gan lasītie Jāņa Atklāsmes grāmatas iz­vilkumi pieder pie tā saucamās “zīmogu” daļas un bieži tiek skaidroti kā gaidāmo sodu apraksti, tomēr ir gluži pretēji – tie ir atklāsmes jau par šodienas vēsturi. Jāņa Atklāsmes grāmata Bībeles teologu visjaunākajos pētījumos tiek vairāk skaidrota kā to vēstures līkloču teoloģisks skatījums, ar kuriem sastopas liturģiskā sapulce, kas kopienas lūgšanā saredz Dieva visvarenību un uzvaru pasaulē un kopienas vēsturē (tā, piemēram, skaidro izcilie Jāņa grāmatu ekseģēti Nuska un Vanni).

Šīsdienas lasījums runā par lielu ļaužu pulku… tiem, kas nākuši no lielām ciešanām… ar palmu zariem rokās – šie vārdi ļauj noprast vienlīdz gan par vislielākajām ciešanām, kuras izcieta Kristus, gan par to, ka Kristus ļauj saviem ticīgiem būt tajās līdzdalīgiem. Viņi ir tie, kas ir raudājuši un cietuši kopā ar Kristu un kā Kristus. Viņi ir tie, kas ir atdevuši savu dzīvību mīlestībā un tādējādi ieguvuši mūžīgo dzīvi un augšāmcelšanos. Viņu palmu zari ir uzvara caur krustu, caur šķietamu zaudējumu. Dzīvā ūdens avots jau bija izverdis viņos, kuri cieta izsalkumu un slāpes pēc taisnības, lamu un vajāšanu tveici (sal. Jņ 4, 14; Mt 5, 6.10-11).

Kristus saka – Viņa avis klausa Viņa balsi. Klausies ir vārds, kas skan no katra jūda mutes, ikdienas lūgšanu sākumā atkārtojot Piektās Mozus grāmatas (jeb Atkārtotā Likuma grāmatas) vārdus: “Šemā, Israēl, Adonaj elohenū, Adonaj ehad…” Jeb: “Klausies, Izraēl, Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens!” Un tālāk uzreiz: “Tu mīlēsi Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi!” (sal. At 6, 4-5) Tāpēc Kristus turpina, ka Viņš pazīst savas avis, jo vārds pazīt ebreju valodā neattiecas vien uz prāta un intelekta spēju pazīt, bet arī uz personu attiecību tuvību – attiecībām, kas ir atbildīgas, rūpju un mīlestības pilnas. Kristus, kurš pazīst savas avis, atzīst, ka Viņa sirds ir mīlestības pilna un ka tas, kā dēļ avis Viņam seko, ir nevis rīkstes sitiens vai bailes, bet gan paklausīšana Labā Gana balsij, kas raisa ticību un paļāvību.

“Es tām dodu mūžīgo dzīvi.” Kristus šos vārdus izsaka Jeruzalemes templī, kurā Vecās Derības kulta prasību izpildei avis tika vestas rituālajai upurēšanai. Pēdējo vakariņu laikā Kristus savā lūgšanā sacīs, ka “mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst Tevi – vienīgo, patieso Dievu – un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis” (sal. Jņ 17, 3). Kristieša ticības pieredzes stiprs pamats ir šī savstarpējā “pazīšana”, personiskās attiecības ar Dievu Baznīcas kopienas ganāmpulkā. Nevis formāla piederība, bet dzīvas attiecības ar Dievu – tāpēc arī Jēzus vārdi noslēdzas ar apgalvojumu “Es un Tēvs esam viens”, jo katrs ticīgais ir aicināts būt šajā mīlestības saiknē ar trīsvienīgo Dievu, kas pats ir mīlestības attiecību vienotība. Kas to atklāj, atrod savu vietu Baznīcā kā tās dzīvais loceklis.

Tā ir iekšējā dzīvība un prieks, neraugoties uz dzīves pārbaudījumiem un nereti arī traģiskiem notikumiem. Tā ir liecība pasaulei, par kuru runā šīsdienas pirmais lasījums no Apustuļu darbiem, stāstot par Antiohijas pirmo kristiešu kopienu, kas dzima sinagogā, kurā nāca pul­cēties tai nepiederīgie pagāni. Labais gans pulcina savas avis “no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām”, tādējādi Baznīcā tiek sagrauti naida mūri, kas sadala cilvēci, lai veidotu brālīgas mīlestības kopienu. Tieši Antiohijā Kristum ticīgie tiek nosaukti par kristiešiem (sal. Apd 11, 26) – nosaukti viņu vienotības dēļ, kas ļāva pārbaudījumos palikt “prieka un Svētā Gara pilniem” un kas ļāva “Kunga Vārdam izplatīties pa visu apvidu”.

Dārgie draugi, Dieva Vārds, kad tas tiek pasludināts Baznīcas kopienā, kļūst par atslēgu, kas mums šodien ļauj saprast mūsu vēsturi, un vienlaikus Vārds, kļūstot par daļu no mūsu vēstures, to pārveido. Dieva Vārds mūs stiprina ticībā, ka Kristus, Labais Gans, mūs mīl un ir atdevis savu dzīvību par mums (sal. Jņ 10, 11), lai mēs, ne­raugoties uz pārbaudījumiem, spētu atdot savu dzīvību par brāļiem (Jņ 15, 13). Teiksim kopā ar psalmistu, šīsdienas psalma vārdiem Svētā Gara priekā sakot: “Mēs esam Dieva tauta. Mēs piederam Viņam, Viņa tauta un Viņa ganību avis.”

Priesteris Rodions Doļa