Kristapa vietne

Bija kādreiz laiki, kad pastkastes zāle bija zaļāka, debesis zilākas… labi, runa jau arī būs nedaudz par pasta kastēm.

Ziniet, kas mani tiešām riebj? Piemēslo tās pasta kastes ar visādām drazām un reklāmām, ka bail pat, patiesībā, reizēm paliek. Tās veikalu avīzes varbūt mazāk traucē, kā dažu reizi visādi tur uzmācīgie dzīvokļu uzpirkšanas aģenti ar savām mazajām lapelēm pastkastēs vai arī kārtējais interneta pieslēguma piedāvājums. Paldies, ir jau man Latvijā labākais interneta provaiders ar visu optiku pieslēgts, ko man vēl vairāk vajag?

Ai, pacepties, redz, sagribējās. Kaut kā tikai neveikli sanāca.

Rezumē ņemot – tad, kad, patiešām iemests kaut kas pat dikti svarīgs, tad dēļ šīm reklāmām vienkārši vairs ij to neredzu vai arī tā pasta kaste ir tā pārbāzta, ka pat tam vairs īsti vietas nav. Iedomājos, kas notiktu, ja tur mēnesi neielūkotos.

Trīs reizes spļauju pār plecu… jāskatās, ka kādam tikai netrāpa. Ja, nu, kas, piedodiet.

Gavēņa laiks… ir laiks, kad no kaut kā, patiesībā, būtu jāatsakās. Nu, re. Izdomāju atteikties no sēdēšanas sociālajos tīklos. Man jau, patiesībā liekas, ka visi tie feisbūki, draugi, tvitteri jau labu laiku ir aizēnojuši šo nodarbi, ko par blogošanu sauc.

Pagaidām jau otrā diena rit, taču nemaz nejūtos no pasaules apdalīts. Mērķis ir vismaz līdz Lieldienām šādi noturēties, bet, nu, manīs, cik tālu es būšu spējīgi noturēties savos solījumos 🙂

It kā brīvdiena, taču… eh. Jau darbā tā rutīna pāri kaklam.