Riebums

Teikt atklāti? Ikdienā riebj cilvēki. Visi. It īpaši jau tagad, kad valstī ir noteikta mājās sēdēšana un iziet no mājām tikai pašas nepieciešamības gadījumā. Kas reāli notiek valstī – ne jau pa TV dzirdētais vai ministru prezidenta Kariņa stāstītais, ka tagad ielas mums ir tukšas. Vai tiešām? Ienāc un paraugies dzīvē, draugs, kas notiek (neminēšu konkrēti, kuros) lielveikalos – reti kurš ienāk pa vienam. Pārsvarā pa divi, pa trīs, pa četri un visi taisa burzmu. Nemaz par pašiem darbiniekiem nerunājot. Tu tur vari kaut izstiepties, lūdzot un pat gaidot, kamēr tiksi vispār palaists garām, kur, nu, vēl kāds tev paldies pateiks, ka vispār veikalā plaukti ir piepildīti ar vēlamo. Gandrīz kā zoodārzā pie tīģeru krātiņa – pamet gaļu un mūc ārā, kamēr pats dzīvs.

2 metri

Vakar darba kolēģei zvanīja paziņa un stāstīja, ka Lielbritānijā visas rindas ir nevis veikalos, bet gan pie tiem. Kāpēc mums tā nevarētu būt? Ar ko Latvijai būtu jāatšķiras no pārējām valstīm? Katru dienu taisam šitādu sviestu un tad ziņās lasām, ka cipari ar katru dienu aug. Varbūt tiešām der padomāt, pirms spert kāju veikala virzienā? Vai tiešām tev vēl ir vajadzīgs vēl viens liels tualetes papīru komplekts? Tieši šobrīd? Padomā par to! Varbūt beidz panikot un atver beidzot acis – produkti kā bija, tā ir un būs veikalu plauktos!

Nobeigumam: pa visu nedēļu saņēmu labu komentāru no kādas kundzītes, lielveikalā, kad vēl kādam aizrādīju par to grūstīšanos distancēšanos. Veikalu darbinieki ir līdzīgi medicīnas darbiniekiem, jo vienmēr atrodas degpunktā, taču paldies neviens jau neies pateikt. Tāds darbs.

Stopkrāns

Nu, tas ir vāks. Nenocietos arī kaut ko neuzrakstīt šajā sakarā. Beidzot arī mūsu valstī kāds ir norāvis stopkrānu.
Lieta tāda, ka dēļ šī ‘korona vīrusa’ ir slēgtas skolas, dārziņi, dažādas publiskās iestādes.

Ir, protams, savi plusi un reizē savi mīnusi. Mīnuss tāds, ka apturot, piemēram kādu avio reisu zaudējumi ir lieli, taču kādā vērtspapīru biržā tajā momentā ir gaviles – kādam aiziet lielā peļņa. Mīnuss tāds, ka lielākajai daļai nebūs varbūt, kur likt savus bērnus, taču no otras puses – mazāk izdevumu par mācību iestādēm, tā, ka uz to var lūkoties dažādi.

Protams, ir arī Pirmslieldienu laiks, kad kristiešu pasaulē ir lielais gavēnis. kura laikā var pārdomāt daudz ko – pat lietas, par kurām ikdienā neaizdomātos. Kāds, acīmredzot, tur augšā norāvis lielo stopkrānu, lai apturētu šo visu vājprātu – lielveikalus, visas sabiedriskās iestādes… vairāk censties pavadīt laiku ģimenēs un tā tālāk. Vairāk savējo lokā. Centīsimies novērtēt to, kas mums ir.