Salikts

Pirmie iespaidi – gandrīz kā Dāņu “Lego”. Viss rūpīgi sapakots atsevišķos iepakojumos, kastēs, maisiņos. Nekā lieka. Zviedru minimālisms.

Zviedru kumode MALM.

Jau vakarvakarā savā Fesbūka kontā rakstīju:

Lūk, tagad es labi saprotu, kāpēc visi pēc tām IKEA mēbelēm tiecas: 1) viss ar mīlestību sapakots; 2) Dāņiem ir Lego, zviedriem – IKEA – viss pa iepakojumiem ir tik saprotami, ka prieks bezmaz vai spēlējoties likt kopā…

Facebook

Arī instagramā padalījos.

Labs darbs, kas padarīts. Zviedru “Lego” salikts.

Ar visu vakardienas sagurumu starp darba dienām, viss godam padarīts. Un esmu lepns. Pirmie iespaidi, nu, dien, ir tiešām daudz, tāpēc sāku domāt – varbūt pašam arī beidzot kaut ko no tā visa ir jāiegādājas.

Mareks. Īsi un konkrēti.

Ir smagi, jā. Pirmo reizi Mareku, liekas, Instagramā uzgāju. Iepatikās viņa bilžu galerija. Vēl jo vairāk viņa profila moto:

Tu vari atņemt man rokas un kājas, bet nekad neatņemsi man manu smaidu.

– Mareks Odumiņš.

Atgriežoties pie šī raksta pirmā teikuma. Noskatījos nupat Armanda Tripāna veidoto “Rezervēts” podkāstu, kas skatāms iekš Jūtūbes, kā arī 360 TV. Piebildīšu – šis nav reklāmraksts.

MAREKS ODUMIŅŠ. Par muguras lūzumu, gleznošanu ar muti, valsti, otro iespēju, Dievu, ikdienu.

Tad, nu, lūk. Ja noskatījies šo video [līdz galam], tad, iespējams arī aizdomājies. Par dzīvi kopumā. Ikvienam no mums ir šāda otra iespēja dota lielākā vai mazākā mērā.

Vēl krietnu laiku pirms šīs intervijas noskatīšanās, biju uzmeklējis Mareka profilu Feisbūkā, sirds apskrējās brīdī, kad sapratu, ka viņš ir daļēji paralizēts un ratiņkrēslā. Vairāk gan pārsteidza fakts, ka čalis prot zīmēt, turot otu mutē. Visa tā viņa apņēmība un ticība dzīvei.

„Esmu atsācis mācības vidusskolā. Savulaik nepabeidzu 12. klasi. Pārcēlos uz Rīgu un sāku strādāt celtniecībā, domāju, ka iešu vakarskolā,” stāsta Mareks. Tomēr mācīšanos bijis grūti savienot ar strādāšanu. Tad, kad beidzās celtniecības bums, aizgājis strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

Mareks bija sportisks un aktīvs jaunietis. Liktenīgajā 16. jūlija vakarā ar kolēģi aizbraukuši baudīt vasaru. Noīrējuši pirti, tad aizbraukuši uz ezeru peldēties. Tur bijis bērnu slidkalniņš, uz kura Mareks uzkāpis. Vai lecis, vai vienkārši paslīdējis, to vairs neviens neatceras. „Atceros, ka ar galvu atsitos, uzpeldēju, nevarēju vairs pakustēties. Sāku slīkt.” Kolēģi domājuši, ka Mareks atkal joko, bet šoreiz bija nopietni.

Jauns.lv

Tā vien gribas satikt kādu dienu dzīvē. Apskaut. Pateikt paldies. Tāpat vien. Varbūt arī kādu gleznu pie viņa derētu pasūtīt? Tāda reiz ir klusa doma…